“Grill House & Hotel Pernigele” ir vieta ar senu un dzīves līkločiem bagātīgu vēsturi. Pirmoreiz vēstures rakstos minēta kopš 1467. gada. Tolaik apkārtnē dibinātas muižas – Sussika, Dunte, tostarp Pernigele. No seno lībiešu valodas vārda pirmā daļa “pārn” tulkojama kā “liepa”, savukārt “joug” apzīmēja upi, strautu. No tā arī “Liepu upes” jeb latviski “Liepupe” vārds radies. Kroga senā izcelsme un savstarpējā saistība ar muižām skaidrojama ar to, ka tolaik tiesības un varēšana krogus ierīkot bija tikai muižai. Šī bija ļoti atbilstoša un piemērota vieta – pie netālu esošās Liepupes baznīcas, pie upes, kur savienojas lībiešu, igauņu, letgaļu, vikingu, leišu, sakšu tirdzniecības un darījumu ceļi.
Ticams, ka sākotnēji krogs bija guļbūves cirtnis ar salmu jumtu, vienu vai divām viesiem kopējām telpām. Atsevišķu ēku zirgiem un ratiem. Tajā varēja pirkt alu, maizi, sienu un auzas saviem kumeļiem, kā arī atvilkt elpu no garā ceļa un pārnakšņotu.
Zviedru laiku rakstos 1624. gadā minēts, ka “krogs atradās Galgawciemā”, kas skaidro ģeogrāfisko vietas nosaukuma rašanos Jelgava = Jelgavkrasti. Tobrīd šeit saimniekoja krodzinieks Jurgens, kam piederēja viens zirgs un divas govis. Pat pēc Ziemeļu kara un mēra laikiem krogs turpināja darboties. Datēts, ka 1744. gadā šeit saimniekošanu pārņēmis krodzinieks Jānis, kam bija dēls un meita, kā arī piederēja zirgs, govs un 30 mucas ar muižā brūvētu alu.
Kad jau tika aizsākta degvīna brūvēšana, arī Pernigelē kūpēja brūzis, radot stipro dzērienu no apkārt esošiem rudzu laukiem. Alus un degvīns brangi plūda un tecēja, apkārtnē parādījās arvien jaunas krogu vietas. Taču mūsu Jelgavkrogs bija arvien lielākais. Tais laikos jau piedzīvojis atjaunošanu – tobrīd pārbūvēts ar laukakmeņu pamatni un aptēstiem baļķiem, kurus klāj tam laikam modernais dakstiņu jumts. Pie kroga parādījušās saimniecību papildinošas ēkas – klēts, kūts un labības rija.
No Jelgavkroga nepaēdis, nepadzēris neizgāja neviens. 1913. gadā atzīmēts gadījums, kur 3 vīri esot “saindējušies ar uzkožamiem”. Patiesība izrādījās citāda, citos rakstos pieminēts, ka “šīs personas jau bija švunkā, kad no cita kroga iegriezās Jelgavā un te nodzēra 3 dučus alus un brūķēja vēl citus dzērienus, noēda 66 vārītas desas un 2 mārciņas apžāvētas, labu tiesu kliņģeru un sinepju, beigās vēl ēda nēģus”. Veseli ēduši!
1896. vietējā avīze vēsta, ka krogs nodedzis. Tā vietā uzbūvēts jaunu un divstāvīgu ēku, kur otrais stāvs paredzēts dažādiem sarīkojumiem. Te notika masku balles un tika uzvestas lugas. Vieta strauji kļuva par vietēju kultūras un sabiedriskās dzīves centru. Vēl 1913. gadā te bijušas piecas zaļumballes, divas teātra izrādes, viens garīgs koncerts, viens priekšlasījums, viena viesu izrāde. Neskaitāmas kāzas un kristības. Sākas karš, revolūcijas un juku laiki. Taču krogs, kā pierādījies tā krāšņajā vēstures stāstā, ir nesatricināms cauri pārmaiņu laiku lokiem.
Kopš senseniem laikiem, muižu ieskauts, šeit bijis saviesīgai dzīvei tik svarīga ēka kā krogs. Arī šodien, kad vieta jau atkal nonākusi jaunu saimnieku rokās, nemainās tā būtība un uzdevums – būt par vietu, kur paēst, padzert, atpūsties. Satikties vietā, kur apstājas laiks un arvien ir vēlme – šeit atgriezties.
